For three years in a row this blog features behind the scenes stories from making The planner. However, the biggest part – mostly useful advices for those also dreaming to edit and publish a printed material – is left out. When design platform FOLD invited me to spill the beans and tell the whole story, I put it all on [digital] paper. However, for the time being the story is available only in Latvian.
***
Jau trīs gadus blogs atspoguļo The plānotāja tapšanu un izlaišanu. Bet ļoti daudz kas paliek neizstāstīts – pamatā praktiski padomi, kas var noderēt ikvienam, kurš lolo ideju par savas idejas nodrukāšanu un izdošanu. Kad FOLD uzaicināja mani pastāstīt, kā praktiski realizēt šāda žanra un apjoma projektu, ķēros pie lietas.
(Ilustrācijai izmantotas bildes no Instagram, kurās redzamas The plānotāja 2014 gaitas kopā ar jaunajām īpašniecēm.)
Ideja
Tas bija 2011. gadā, kad man radās doma, ka līdz ar jau divus gadus pastāvošo blogu varētu radīt vēl kaut ko. Taustāmu (pretēji blogam kā digitālai substancei) un vizuāli iekārojamu, bet vienlaikus praktisku. Un pārdodamu. Prātā pazibēja doma, ka tas varētu būt plānotājs, jo tādas lietas pašai vienmēr patikušas – vidusskolā pat izšuvu auduma vāciņus, lai personalizētu citādi ļoti ikdienišķo grāmatnīcas plānotāju.
Tomēr trūka drosmes tāda mēroga projektam pieķerties, nebija arī praktisku zināšanu. Pēdējais nāca ar laiku un darīšanu, bet drosme radās no radošajā jomā strādājošas paziņas pamudinājuma un iedrošinājuma, ka ir īstais laiks un ka šis produkts varētu būt tieši plānotājs.
Uzreiz zināju, ka tas būs plānotājs ar tā saucamo pievienoto vērtību. Ne tikai vizuāli, bet arī saturiski. Ja pirmajā reizē tās bija 12 mini intervijas ar maniem draugiem (modes dizainerēm, žurnālisti, fotogrāfi, radošo direktoru u.c.), ko veicu pa e-pastu, tad otrs izdevums jau ietvēra sešus speciāli plānotājam veidotus fotostāstus par radošiem interjeriem Rīgā un Tallinā un to īpašniekiem. Trešā – šī gada – plānotāja tēma ir ceļošana un ceļotāji – gan realitātē, gan sapņos.
Ik gadus plānotājs tiek izdots limited edition – tikai 1000 eksemplāri. Ja sākumā tas vienkārši bija mazākais cipars, uz kuru tipogrāfija parakstījās, tad saglabāt nemainīgu tirāžu arī trešajam plānotājam jau bija konceptuāls lēmums. Kaut arī otro izdevumu izpirka pa tīro (no pirmā palika pāri 200 eksemplāri, kurus atdevu labdarībai diviem pusaudžu centriem) un vēl daudzi palika bešā, man vienmēr ir paticis teiciens, ka visas labās lietas nāk mazās porcijās.
Plānotājs nopērkams Rīgas veikalos, kā arī internetā ar piegādi visā pasaulē, ko izmanto gan ārzēmēs dzīvojošie latvieši, gan mani ārvalstu draugi/bloga lasītāji (šogad plānotājs bija tulkots arī angliski). Tīri statistikai – pirmo divu izdevumu iesildīts, trešais plānotājs tika izpirkts divās nedēļās. Liels prieks, ka daļai pircēju šis būs jau trešais gads ar The plānotāju.
Padoms: Ja izvēlies savu brīvo laiku/naktsmieru veltīt darbam, tad vislabāk būs, ja tēma, kuru pēti un apstrādā, saskan ar tavu hobiju/interešu loku. Tā vienkārši būs aizraujošāk un nebūs sajūtas, ka tas ir darbs. Un pat ja tavs hobijs ir nišas lieta – ja pie projekta būs strādāts ar prieku, tas uzrunās pietiekami lielu auditoriju, lai tev tiktu gan gandarījums, gan atmaksātos arī projekts.
Saturs
Pēc tam, kad ideja ir noapaļota (vispirms prātā un tad uz papīra, lai to var saprotamā formā nodot citiem projektā iesaistītajiem), sākas praktiskais darbs. Jāņem vērā, ka satura veidošana – intervijas, fotografēšana, tekstu tulkošana uz angļu valodu un korektūra – ir laikietilpīga. Īpaši, ja materiāli top dažādās pasaules malās, kā tas bija pērn, veidojot ceļošanas plānotāju, kad lidoju uz Londonu, Parīzi, Kioto Japānā un Tulumu Meksikā. Tādēļ pie satura sāku strādāt maksimāli agri: ja plānotāja makets tipogrāfijā jānodod oktobra beigās, tad pirmais materiāls tapa jau martā.
Ja visu dari viens, teorētiski ir vieglāk, jo nav jārēķinās ar citiem, kuriem ir savi dienas darbi un dzīves plāni, kuros tavu tekstu tulkošana nebūt nav pirmajā vietā, un tas ir tikai dabiski un saprotami.
Tomēr pēc pieredzes iesaku strādāt komandā. Pirmkārt, tādēļ jau mēs katrs esam profesionāls fotogrāfs, žurnālists un grafikas dizainers, lai ar savām prasmēm viens otram palīdzētu. Lai kā projekta kurators varētu maksimāli koncentrēties uz svarīgāko un ne mirkli nepazaudēt kopskatu, iesaku paņemt praktikantu / asistentu, kas palīdz tik galā ar līgumiem, e-pastiem un citām organizatoriskām lietām. Šeit liels paldies jāsaka manai projektu vadītājai Baibai Prindulei.
Otrkārt, pie dažādu lēmumu pieņemšanas vienmēr ir labi, ja ir kāds projektā iesaistītais, kam paprasīt padomu. Pavisam labi, ja šis cilvēks ir arī tavs draugs, ar kuru saprotaties burtiski no pusvārda. Piemēram, ar Madaru Krieviņu, plānotāja grafikas dizaineri, pie katra izdevuma sākam strādāt kopā jau brīdī, kad man ir skaidra tā tēma. Uzreiz seko lielā plānošana, kurā kopīgi lemjam par saturu, tā dizaina elementiem un potenciālajiem plānotāja sponsoriem. Kad materiāli ir gatavi un sākas to likšana maketā, vadības grožus atdodu Madarai. Tomēr viņa ieklausās manos ierosinājumos par vizuālām lietām un, ja viņas skatījumā tie atbilst kopējam mērķim, tos liek lietā un dizainu pamaina, kur tas vajadzīgs. Dot padomus par sfēru, kurā lielāka profesionāle ir otra (es par dizainu, Madara – man par tekstiem) dabiski sākām, savulaik strādājot pie žurnāla veidošanas. Rezulāts – tekstu un vizālo risinājumu simbioze un gatavā produkta viengabalainība.
Padoms: Izvēloties komandu, ar kuru kopā strādāsi ilgāku laika posmu (vismaz pāris mēnešus), uzrunā cilvēkus, ar kuriem jau esi sadarbojies un/vai jums ir līdzīga izpratne par darba procesu un, galu galā, kaut kādā mērā saskan arī gaume. Lai tie ir cilvēki, ar kuriem tev ir veselīga komunikācija, piemēram, lai tu vai viņi nebaidās apstrīdēt otra lēmumu. Šis šķiet tikpat loģiski kā divreiz divi ir četri, bet nez kādēļ cilvēki bieži vien to nedara, viļas un pēc tam diemžēl nevar sagaidīt uzsāktā sapņu projekta beigas.
Un neprasi, lai citi pie tava projekta strādā par velti. Arī pusvelti ne. Maksimāli izturies pret citiem tāpat, kā tu gribētu, lai izturas pret tevi – ar cieņu un radošā darba novērtējumu. Ja ne citādi, lai tā ir samaksa ar drukātā darba eksemplāriem, kurus tavi komandas biedri var uzdāvināt draugiem Ziemassvētkos.
Forma
Kad sākām strādāt pie pirmā plānotāja, man uzreiz bija skaidrs, ka vāku gribu no samta. Pēc pusgadu ilgas plānotāja lietošanas bija skaidrs, ka šāda veida produktam (bieža ņemšana rokās, nēsāšana somā, kur tas berzējas pret citiem priekšmetiem u.c.) samta vāks neder. Tas ātri nosmērējās, nebija izturīgs pret mitrumu, par mājdzīvnieku spalvām nemaz nerunājot. Vienīgais labums – samtainā virsma lieliski derēja kā datora peles paliktnis. Protams, ja vien uz tā jau negulēja kaķis.
Otro plānotāju nolēmām ievākot tekstila vākos, pieņemot, ka tas būs praktiskāks risinājums. Bet rezulāts bija tikai nedaudz labāks. Beidzot bija skaidrs: ja nevar atļauties īstu ādu, tad vākiem jābūt no mākslīgās ādas. Tas arī tika realizēts ar trešo plānotāju, kurš, kā novēroju, vairākos uzņēmumos tika izvēlēts kā korporatīvā dāvana darbiniekiem un sadarbības partneriem.
Jau radot pirmo plānotāju, mēs ar Madaru ļāvām sev vaļu un tipogrāfijā uzskaitījām visu, ko gribam tādā izdevumā: smalkus vākus, grāmatzīmi (šogad – pat divas), ielīmētu kabatiņu, kurā glabāt sīkumus, dažādus papīra veidus, uzlīmes un izplēšamas pastkartes. Protams, tādas kaprīzes maksā. Bet tad labāk iespringstam un atrodam sponsorus, lai nomaksātu tipogrāfijas izdevumus, nekā izlaižam ekonomisku produktu, kas pašām (un līdz ar to arī pircējam) līdz galam neapmierina. Protams, pārspīlēt arī nevajag. Otram plānotājam bijām iecerējušas apdrukāt vāka audumu, bet izmaksas šādai iegribai bija neadekvāti lielas. Palikām pie kompromisa: diviem dažādiem gatavā vāka audumu toņiem, ar iespēju pircējam izvēlēties sev tīkamāko.
Padoms: Nebaidieties kļūdīties. Ar katru nākamo plānotāju sapratām, ko varēja darīt labāk gan tehniski, gan saturiski pie iepriekšējiem. Arī grafikas dizainā mainās tendences. Galvenais, pēc labākas sirdsapziņas visu izdarīt te un tagad.
Finanses
Lai cik liels vai mazs būtu projekts, parasti nevar iztikt bez atbalstītājiem. Kā jau minēts iepriekš, Whimsical Agnesiga plānotāja veidošana un ražošana ir dārgs projekts, tādēļ no plānotāja uz plānotāju gūstu pieredzi arī idejai draudzīgo sponsoru piesaistīšanā.
Ņemot vērā, ka plānotājs ir projekts, kas tiek realizēts nepilna gada ietvaros, pirmos atbalstītājus sāku uzrunāt jau februārī. Bet uzņēmumi ir ļoti dažādi: katrs strādā pēc sava budžeta, mārketinga un personīgā plāna. Vieniem budžets saplānots janvārī, citi par gada nogales plāniem sāk domāt tikai maijā. Tad sākas vasara, visi atvaļinājumos un jau klāt septembris, kad jālaiž bērni skolā/jāatsāk darbi pēc atvaļinājuma, un domām par tavu projektu nav vaļas. Tādēļ vienīgais risinājums ir pieklājīgi, bet neatlaidīgi par sevi atgādināt līdz brīdim, kad pienāk jebkāda, bet atbilde. Mārketinga cilvēkiem e-pastu vienā dienā tiešām ienāk gūzmām un tavējais var būt netīšām izdzēsts. Vai atstāts ar atzīmi “Atbildēt vēlāk” un tā arī aizmirsts. Protams, e-pasts ir ērts saziņas līdzeklis, bet, ja iespējams, labāk piezvani vai, ja sakāmais ir garāks, sarunā klātienes tikšanos. Lai taupītu visu iesaistīto laiku, par savu projektu īsi pastāstīju e-pastā, vēstules beigās aicinot uz tikšanos gadījumā, ja par manu piedāvājumu ir radusies lielāka interese.
Padoms: Saprotams, piedāvāt savu projektu atbalstīt pazīstamam cilvēkam ir vieglāk, jo, kā smejies, cilvēks ar sakariem ir cilvēks ar sakariem. Taču tā ne vienmēr ir panākumu atslēga. Apskaties apkārt, ko dara (un galvenais – kādām dzīves vērtībām tic) citi uzņēmumi un to vadītāji, ar kuriem (vēl) neesi pazīstams. Pieredze rāda, ka viņu vidū ir tādi, kam vienmēr gribējies piedalīties kādā neierastā projektā, bet viņi par tiem nav dzirdējuši. Jā, arī mūsu mazajā Latvijā un vēl mazākajā Rīgā. Kā man reiz deva labu padomu – ja nepajautāsi, atbilde vienmēr būs nē.
Turpinājumā – The plānotāja grafikas dizaina autores Madaras Krieviņas padomi.
Raksts pirmpublicēts dizaina platformā FOLD.
Tweet